LIKTA desmitā konference

Gunta KĻAVIŅA, www.sakaru-pasaule.lv

Šoruden LIKTA gadskārtējā konference bija īpaši vērienīga un saistoša. Ne tikai tāpēc, ka tā bija asociācijas desmitās jubilejas konference un pat ne tikai tāpēc, ka to jau otro gadu vainago Platīna peles balvas pasniegšanas ceremonija nozares labākajiem projektiem. Vērtīgākā, vismaz man, šķita kopības sajūta un atklātā viedokļu apmaiņa, nebaidoties paust arī kādu skarbāku atziņu par pašreizējo situāciju nozarē. Galu galā tieši tāda arī ir asociācijas loma: kopīgi atklāt problēmu un atrast risinājumu.

Svarīgākais — strādājoša sistēma, nevis apgūti lati

Ļoti iedvesmojošs daudziem konferences dalībniekiem šķita otrās darba sesijas moderatora, LIKTA valdes locekļa, SIA Tilde valdes priekšsēdētāja Andreja Vasiļjeva dotais vadmotīvs, akcentējot, ka šobrīd tik populārais vārds krīze atrodams 60 000 interneta lapu, toties vārds iespējas — septiņos miljonos tīmekļvietņu! Šo gluži vai simbolisko informāciju vēl jo vairāk aktualizē tas, ka arī Microsoft un Oracle savulaik tika izveidotas tieši ekonomiskās krīzes laikā. Tā kā nebaidīsimies no šobrīd tik bieži un arī nepamatoti piesauktā krīzes bubuļa, bet steigsimies izmantot iespējas, ko dod inovācijas un EKT tehnoloģijas.

Nozarē labi pazīstamais Andris Anspoks, tagad Rīgas satiksmes galvenais informācijas direktors (CIO), trāpīgi salīdzināja lielos IKT projektus ar ūdenskritumu, jo šādā garā procesā var gadīties pilnīgi nekontrolējami riski, kas saistīti ar izmaiņām un ar šī projekta izmēru. Kā var apēst ziloni? — Sadalot to mazos gabaliņos! Tāpat arī visus lielos projektus var pārveidot par maziem, aptveramiem soļiem. Otra atslēga ir komunikācijas. Nozares uzņēmumos nereti joprojām strādā pēc shēmas, ka atnāk kāds gudrs, talantīgs pārdevējs, pārdod risinājumu, pēc tam visu darbu kaudzi pāradresē projekta vadītājam, tas nodod to tālāk sistēmu analitiķim, tas — programmētājiem utt. Kad galu galā klients ierauga šo kolektīvā darba brīnumu, viņš nekādi vairs nespēj atpazīt savu pasūtījumu...

Šajā ainā krāsas gan ar nolūku sabiezinātas, bet galvenā doma ir tāda, ka, lai panāktu veselīgu darba procesu, nereti tiešām pietrūkst ciešākas risinājuma izstrādātāju, pasūtītāja un potenciālo lietotāju komunikācijas. Jāatceras, ka sadarbība ar klientu ir svarīgāka nekā rūpīgi noslēgts līgums, tāpēc biznesa cilvēkiem un izstrādātājiem ikdienā jādarbojas kopā visu laiku, pārrunājot un testējot projekta atbilstību paredzētajiem mērķiem un labojot projektu tā izstrādes gaitā, ja tas ir nepieciešams.

Reaģēt uz pārmaiņām projektā ir svarīgāk, nekā sekot plānam. Būtiska ir prasme vienkāršot procesu — atrast risinājumu, kas ar 20 procentiem ieguldīto resursu dotu 80 procentu efekta. Katrā ziņā vislabākais projekta mērs ir strādājoša sistēma, nevis, kā tagad mēdz teikt, apgūti lati. Arī visa biznesa informācijas sistēmu izstrāde kopumā virzās projām no smagās programmēšanas uz konfigurēšanu katra lietotāja konkrētajām vajadzībām un pašaprakstošām sistēmām, jo dokumentācijas gatavošana netiek līdzi, tāpēc jārada tādas sistēmas, kas pašas spēj sevi aprakstīt.

Platīna peli par ieguldījumu LIKTA izveidē un attīstībā LIKTA prezidents Imants Freibergs pasniedz pirmajam asociācijas prezidentam Jurim Borzovam.

Darba tirgus Latvijā

Ņemot vērā pašreizējās straujās pārmaiņas darba tirgū, konferencē šo tēmu aktualizēja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izpilddirektore Elīna Egle. Lai nostiprinātu IKT nozares motivāciju sniegt vēl lielāku atbalstu Latvijas biznesam, der atcerēties, ka šis sektors nodarbina pietiekami iespaidīgu daļu darbaspēka (6 %) Eiropas Savienībā un rada arī vērā ņemamu ES kopprodukta daļu (8 %). ES pētījumu dati liecina, ka privātajā sektorā puse produktīvo uzlabojumu biznesā veikti ar IKT nozares atbalstu. IKT strauji maina ražošanu, darba un biznesa vadības metodes, tirdzniecības un patēriņa paradumus, kā arī mācību un pētniecības procesus, elektroniskos pakalpojumus u.c.

Saskaņā ar ICT Task Force pētījumiem IKT sektora konkurētspējas paaugstināšana iespējama, ja steidzami tiek paaugstināta nodarbinātība un iesaistīti mazkvalificēti cilvēki. Tiesiskai videi jāatbalsta uzņēmumi un organizācijas, kas mainās, kāpinot produktivitāti, integrāciju un tīklojumu ar IKT palīdzību.

Samazinās brīvās darba vietas, un, kā uzskata Elīna Egle, tas Latvijā ir daudz nozīmīgāk nekā tas, ka bezdarbs šobrīd pieaudzis no 4,5 līdz 6 procentiem. 8-10 procenti bezdarba ir tikai normāla iespēja darba devējiem izvēlēties: tā varam kvalitatīvi uzlabot darbaspēka tirgu. Pats satraucošākais ir tas, ka samazinās to uzņēmēju skaits, kas vēlas radīt jaunas darba vietas. Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem vēl pirms gada, 2007. gada oktobrī, Latvijā bija 21 986 brīvo darbavietu un 52 383 bezdarbnieku, 2008. gada jūlijā bija i 10 321 brīvo darbavietu un 55 436 bezdarbnieku, augustā attiecīgi — 11 001 un 56 333, bet septembrī — 8 304 un 57 644.

Otrs nākotnes uzdevums, kāpēc konfederācija strādā pie ļoti daudziem praktiskiem e-pārvaldes un e-darba jautājumiem, ir saistīts arī ar t. s. Latvijas demogrāfijas egli, kura liecina, ka jau no 2014. gada mūsu darbaspēks neatbildīs biznesa piedāvājumam. Lai sasniegtu makroekonomikas stabilitātes plāna izvirzītos mērķus, mums būtu jānotur cilvēki darba tirgū līdz 70 gadu vecumam.

Kādas ir iespējas uzlabot Latvijas darba tirgu? Lai palielinātu darbaspēka kvantitatīvo pieejamību, darba tirgū vairāk jāizmanto vecāka gadagājuma cilvēki, jāpārskata reemigrācijas un imigrācijas kritēriji, jāveicina dzimstība. Darbaspēka kvalitatīvai pieejamībai vajadzētu līdzsvarot prasmju un kompetenču atbilstību darba tirgus prasībām, kā arī stimulēt reģionālo mobilitāti.

LDDK iestājas par dažādām darba laika formām, un to vajadzētu popularizēt. Pretēji attīstīto valstu tendencēm Latvijā palielinās fiksētais darbs, arvien mazāk cilvēku izvēlas nepilno darba laiku. Darba devējiem ir diezgan grūti dabūt pāris labu speciālistu uz dažām stundām. Nepietiekami attīstījusies arī pašnodarbinātība, cilvēki nevēlas paši uzņemties rūpes par sevi. Bet tieši IKT nozare pirmā šos risinājumus ir ieviesusi praksē, un tā var palīdzēt to izdarīt arī citiem.

Ekspertu diskusija

Vai elektroniskais paraksts ir vajadzīgs?

LIKTA konferences noslēgumā notika atklāta ekspertu diskusija par vairākiem aktuāliem, ar elektronisko pārvaldi un elektroniskajiem pakalpojumiem saistītiem jautājumiem. Beidzot tika gluži atklāti pateikts, ka elektroniskā paraksta ieviešana savulaik bijusi sasteigta, līdz galam neizstrādāta, un tas tobrīd drīzāk izskatījās pēc oranžas priekšvēlēšanu kampaņas elementa, nevis nopietna inovatīva risinājuma, kas nepieciešams efektīvākai dokumentu apritei valstī. Tālāk neiedziļinoties šī klibā zirga deju nodarbību grafikā, var piebilst vien to, ka īstie sarežģījumi vēl tikai sāksies.

Smagākā ir finansiālā problēma, jo šīs infrastruktūras uzturēšana maksā ļoti dārgi. Nav īsti sakārtotas nedz datubāzes, nedz likumdošana, nedz e-pakalpojumu likumprojekts. Līdz ar to situācijā, kad aizgriež skābekli ikdienā daudz nepieciešamākām lietām, rodas jautājums — vai valstij to tagad vajag? Varbūt tiešām vieglāk nospiest sarkano podziņu, izslēgt šo pakalpojumu — un miers!? Tāds jautājums pavisam tiešā tekstā izskanēja arī ekspertu diskusijā.

Tika minēti vairāki gadījumi, kad elektroniski parakstīti dokumenti (piemēram, valsts iepirkuma projekts) vai nu nav pieņemti, vai arī paralēli ir pieprasīts glīti ar diegu cauršūts un apzīmogots dokumentu papīra kopijas eksemplārs. Bet, izrādās, ka vēl nelāgākā situācijā nonāk tās valsts iestādes, kuru ikdienā vēl nav ienākusi elektroniski parakstītu dokumentu aprite (visdrīzāk tāpēc, ka tos sūta reti!), tomēr reizi pa reizei kāds šādi parakstīts dokuments ieklīst, jo likumdošana noteic, ka to nepieņemt nedrīkst. Un šajā brīdī arī sākas visas ķibeles: kur to likt, kā glabāt, kā arhivēt — taču ne CD! Vēl jo vairāk tāpēc, ka dažu dokumentu likuma noteiktais uzglabāšanas laiks ir 15 vai pat 75 gadi, un, kas to lai zina, kādi datu nesēji tajos laikos būs modē. Katrā ziņā ikdienas problēmu ir krietni vairāk nekā likumdošanas aktos paredzēto un risināto.

Jāatzīst gan, ka, neraugoties uz ne gluži veiksmīgo sākumu, elektroniskajam parakstam un elektroniskajiem pakalpojumiem tomēr ir nākotne, arī dažās valsts institūcijās (viens no šādiem pozitīviem piemēriem ir Valsts kanceleja) jau tagad ir pilnībā ieviesta elektronisko dokumentu aprite un, kā komentēja īpašu uzdevumu ministres e-pārvaldes lietās padomniece Māra Gulbe,tur darbs norit visai sekmīgi, ir panākta ievērojama ekonomija un nerodas nekādas problēmas nedz ar dokumentu saņemšanu, nedz arhivēšanu. Protams, tas tāpēc, ka šajās institūcijās tāda procedūra nav vis sarežģīts izņēmums, bet jau ierasta ikdiena, turklāt ļoti svarīga ir arī iestādes vadītāja attieksme.

Kādi e-pakalpojumi būtu visdrīzāk ieviešami?

Nav nekāds brīnums, ka smagā valsts institūciju infrastruktūra, kur visi lēmumi un projekti joprojām turpina ceļu pa birokrātijas gaiteņiem (pat elektroniskā dokumentu apmaiņa nejaudā mainīt šo pamatprincipu), nespēj tikt līdzi mērķtiecīgajam un inovatīvajam privātajam sektoram. Tāpēc ekonomiskās lejupslīdes apstākļos noteikti ir vērts vēl jo vairāk pievērsties publiskajai un privātajai partnerībai.

Tieši no lielajiem nozares uzņēmumiem nāca arī visvairāk ieteikumu un priekšlikumu gan par efektīvāku e-pārvaldi, gan par e-pakalpojumiem. Daudzi uzskata, ka šobrīd visvērtīgākais no ieviestajiem pakalpojumiem ir VID e-deklarācijas, jo grāmatvežiem vairs nav ik mēnesi jāstāv bezjēdzīgās rindās. Vērtīgi ir arī citi bieži lietojamie e-pakalpojumi, kuri ekonomē laiku. Piemēram, FMS Group valdes priekšsēdētājs Jānis Bergs skaidri un gaiši ieteica tiem, kas izstrādā e-pakalpojumus, pastaigāt pa valsts iestādēm, paskatīties, kur stāv vislielākās rindas, un tur arī ieviest pakalpojumus, par kuriem cilvēki tiešām būtu pateicīgi.

Pie noderīgajiem e-pakalpojumiem varētu pieskaitīt arī iespēju iegādāties aviobiļetes, reģistrēties uz reisu internetā, ievietot un attiecīgi arī apmaksāt tālruņa un internetā rēķinus tīmeklī u. tml. Turpretī tādu e-pakalpojumu nozīmība, kuru var ievajadzēties varbūt reizi piecos vai desmit gados, ir apšaubāma. Šos jauno pakalpojumu izvēles kritērijus vajadzētu pārskatīt.

LMT prezidents Juris Binde akcentēja, ka jebkura pakalpojuma pamatā ir infrastruktūra (tīkli, sistēmas, uzturēšana), saturs un izglītots lietotājs. Lietotāju apmācībā lielu ieguldījumu ir devusi Latvija@pasaule, par pakalpojumu saturu gādā attiecīgās institūcijas (ļoti labi tas ir attīstīts banku sektorā), bet ar infrastruktūru ir vissmagāk. Turklāt uzņēmums nevar iegūt klientus, kamēr nav izveidota infrastruktūra, tāpēc vispirms ir vajadzīgi nopietni kapitālieguldījumi, bet platjoslas pieslēguma izveide ir ļoti dārga. Šobrīd LMT nav visai liela optimisma par to, kā varēs izveidot infrastruktūru, jo arī LMT akcionāriem ir dažādi mērķi.

Komunikāciju uzņēmumi — gan LMT, gan Lattelecom — nopietni strādā, lai rēķinus klientiem piedāvātu elektroniskā formā. Tas ir ļoti progresīvi, ņemot vērā papīra un pasta pakalpojumu sadārdzināšanos. Tomēr ir labi līdz brīdim, kad dažas juridiskās personas pēkšņi paziņo, ka šāds elektroniski nosūtīts rēķins neesot likumīgs, tāpēc viņi neko netaisās maksāt, kamēr nebūs nosūtīts papīra rēķins ar atbildīgās personas parakstu (tas viss tāpēc, lai novilcinātu rēķinu nomaksu). Vienīgais progresa virzītājspēks ir slinkums. Tikai tad, ja tas ņems virsroku, mēs šo progresu sasniegsim!